Mēs nevēlamies pilnīgu nodarbinātību,
mēs vēlamies pilnīgas dzīves!

Ja mājsaimniecība iegādājas veļas mašīnu, jūs nekad nedzirdēsiet, ka tie ģimenes locekļi, kas pirms tam mazgāja veļu ar rokām, sūdzētos par to, ka viņiem ir atņemts darbs. Bet diezgan dīvaini, ja līdzīgi notiek plašākā sociālā lauciņā, tas tūdaļ kļūst par nopietnu problēmu — bezdarbs — ko risināt var vienīgi radot vairāk darba vietas lielākam skaitam cilvēku.

Priekšlikumi veicināt darba attīstību ieviešot īsāku darba nedēļu no pirmā acu uzmetiena rādās vērsti uz saprātīgu jautājuma risināšanu. Bet šie ierosinājumi nav saskārušies ar nejēdzību pamatu pamatos, ar ko ir piesūcināta visa šī sociālā sistēma, kas balstās uz tirgus attiecībām. Reaģējot uz vienu no šīs nejēdzības izpausmēm (apstākli, ka vieni strādā garas stundas, kamēr citiem vispār nav darba), viņi tanī pat laikā tiecas pastiprināt ilūziju, ka mūsdienu patreizējie darba apstākļi un darba ritms ir pieņemams un pat nepieciešams, tā it kā vienīgā problēma būtu tas, ka kādu neparastu iemeslu dēļ šis darbs nav vienlīdzīgi sadalīts. 90% esošo darbu bezjēdzīgums pat nav pieminēts.

Saprātīgā sabiedrībā šo bezjēdzīgo darbu pārtraukšana un iznīcināšana (ne tikai tos, kas raža vai tirgo muļķīgas un nevienam nevajadzīgas preces, bet daudz plašāk tos, kas tieši vai netieši ir iesaistīti plaša patēriņa preču tirgus attīstīšanā un sargāšanā) samazinātu nepieciešamos uzdevumus līdz tādai ikdienišķai pakāpei (iespējams, mazāk kā 10 stundas nedēļā), ka tos mierīgi varētu paveikt brīvprātīgi un kooperatīvi, samazinot ekonomikas veicināšanas sistēmas un valsts varas nepieciešamību.

Pāris neseni pasākumi Francijā (kas, kā parasti, gandrīz nemaz netika atspoguļoti ārvalstu plašsaziņas līdzekļos) parāda atsvaidzinošas pretrunas tik ierastajiem “progresīvajiem” uzsaukumiem par vienlīdzīga atalgojuma verdzību.

Decembrī un janvārī vairākās Francijas pilsētās desmitiem tūkstoši bezdarbnieku izgāja ielās, vairākos gadījumos ieņemot nodarbinātības dienestu kantorus, labklājības uzlabošanas dienestu kantorus, pakalpojumu sniegšanas uzņēmumus un nekustamā īpašuma aģentūras, iebrūkot greznos veikalos un restorānos, veicot kopējus reidus uz lielveikaliem. Šī kustība, lai arī daudz pašapzinīgāka kā bezdarbnieku akcijas ASV, diemžēl lielākoties pakļāvās oficiālo bezdarbnieku asociāciju vadībai (ko vada kreisās partijas un arodbiedrības). Daudzas no šīm iestāžu ieņemšanām, tomēr, aizsāka cilvēki, kuri atteicās no oficiālās nostājas un sāka rīkoties saskaņā paši ar sevi!

Šī radikālā nosliece izvirzījās priekšplānā janvāra vidū, kad bezdarbnieki uz neilgu laiku ieņēma Parīzes tirdzniecības Centru un elitāro Ecole Normale Superieure, un tad, policijas padzīti, ieņēma tuvējās Jussieu universitātes amfiteātri. Lai arī šī beidzamā ieņemšana bija klaji pretlikumīga, universitātes vadība atturējās no policijas izsaukšanas un turpmākos divus trīs mēnešus 100 – 200 cilvēku ikdienas sapulces noturēja tieši tur.

Kamēr lielāko daļu oficiālo kustības okupāciju vadīja un uzraudzīja birokrāti, un tās bija tīri simboliskas (tikai lai piespiestu valdību ieviest pāris reformas), Jussieu universitātes ieņēmēji vēlējās radīt aktīvu vidi publiskai apspriešanai. Viņu sapulces bija atvērtas visiem nevis tikai bezdarbniekiem un sāka veidot sakarus ar citiem apgabaliem.

Dalībnieki atbalstīja divus pamatprincipus: 1) cīņai ir jābūt neatkarīgai (partijas, apvienības un citas hierarhistiskas organizācijas tika uzskatītas par pretiniekiem jebkurai patiesi radikālai cīņai), un 2) algots darbs ir jāaizstāj ar brīvi pašorganizētām darbībām.

Jussieu sapulce nevēlējās pārstāvēt nevienu, tā vienkārši izvērtās par pulcēšanās vietu, kur cilvēki varētu apspriest jebko, ko tie vēlējās, un tad, ja viņi pēc tā tiecās, viņi varēja apvienoties ar citiem, kuri bija ieinteresēti īstenot to vai citu atsevišķu ideju. Reizēm pāris cilvēku sirojošas grupas īstenoja veselu virkni improvizētu kampaņu, piemēram, viņi varēja doties uz centru un iztraucēt modes skati vai nomētāt ar sapuvušiem tomātiem nekustamā īpašuma aģentūru, tālāk ielauzties lielveikalā un piespiest īpašnieku “ziedot” nedaudz pārtikas, tālāk pārmesties metro uz citu pilsētas daļu lai izplatītu skrejlapas vai izpūstu uzrakstus (“Tu nekad neatgūsi laiku, ko esi pārdevis!” “Mēs negribam gabalu kūkas, mēs gribam visu maiznīcu!”), un tad vakarā atgriezties universitātē un pastāstīt par dienā piedzīvoto.

Mēs nedomājam, ka Francija ir uz revolūcijas robežas. Šeit aprakstītās darbības aptvēra tikai nelielu daļu sabiedrības, un rādās, ka patlaban kustība jau ir norimusi (pēdējā laikā Jussieu sapulces satikās vairs tikai divreiz nedēļā). Tomēr mēs uzskatām, ka daudzi no tās dalībniekiem ir atklājuši, ka īstā dzīve sākas ar paša mēģinājumiem. Un šie izmēģinājumi var novest pie kā daudz lielāka.

PUBLISKO NOSLEPUMU BIROJS
1998 gada aprilis

Latvian version of the Introduction to We Don’t Want Full Employment, We Want Full Lives! Translated by Pretspars.

No copyright.